Sava iepriekšējā rakstā „Tu zini, kas Tev jādara” komentāros saskāros ar jautājumiem par latviešu leģionāriem, tāpēc, ka tos biju ielicis kā pirmo attēlu. Apnika man visiem skaidrot kas un kā, tāpēc izlēmu ievietot rakstu, kurā ir īsi apkopoti vēsturiski precīzi fakti par latviešu karavīriem vācu karaspēka rindās 2. pasaules karā.
... ... ...
Katru gadu laikā, kad tuvojas 16. marts, Latvija un latvieši saņem asu kritiku no Krievijas un krievvalodīgo puses par itkā nacisma atbalstīšanu. Latviešu karavīri tiek apvainoti kā kara noziedznieki, ebreju slepkavas un nacisma ideoloģijas atbalstītāji. Cilvēki, kuri labi neorientējas Latvijas vēsturē, uztver to ar sašutumu un pārmet latvijai nacisma atdzimšanu un kara noziedznieku atbalstīšanu. Tas atbalsojas arī rietumzemēs, kur izraisa sašutumu par latviešu „nacistiskajām” darbībām.
1.
Latviešu SS brīvprātīgo leģions ir visa šī trača epicentrā. Krievi apvaino latviešus, bet latvieši aizstāv savus karavīrus. Tas izraisa nepārtrauktus konfliktus, jo krievu acīs SS asociējas pirmkārt ar ebreju un citu civiliedzīvotāju slepkavībām un citiem kara noziegumiem, bet latviešu acīs tie ir vienkārši karavīri, kuri iestājās vācu armijā, lai nepieļautu atkārtotu Latvijas okupāciju no PSRS puses. Visiem latviešiem bija skaidrā atmiņā nesenais „baigais gads” - uz sibīriju izvestie tūkstoši cilvēku un Boļševiku pastrādātās slepkavības un citi noziegumi okupētajā Latvijā.
2.
Daudzi uzskata, ka Latvija brīvprātīgi pievienojās PSRS, ka tā bija brīvprātīga valstu savienība, taču patiesība ir tāda, ka Padomju Savienība, oficiāla nacistiskās Vācijas sabiedrotā, veica neizprovocētu militāru agresiju pret Latviju un okupēja to. Ar to Maskava pārkāpa daudzus pašas parakstītos līgumus, no kuriem galvenie bija Latvijas–Krievijas 1920. gada miera līgums un Latvijas–PSRS 1932. gada neuzbrukšanas līgums. Kārļa Ulmaņa autoritārais lēmums - nepretoties agresoram militāri, var tikt saprasts – viņš domāja vispirms par nācijas izdzīvošanu un par katru cenu vēlējās izvairīties no lielajiem upuriem milzīgā padomju pārspēka dēļ.
3.
Arī aculiecinieku liecības vēsta par padomju karavīru uzvedību, kuri ielauzās civiliedzīvotāju mājās, izvaroja sievietes, izdzina mājas iemītniekus un izlaupīja visu, ko bija vērts ņemt – salīdzinot ar vāciešu karavīriem, kuri bija pakļauti stingram uzvedības reglamentam un neaiztika civilos baltijas valstīs, ja neskaita ebrejus un padomju režīma atbalstītājus. Bija daudz gadījumu, kad virsnieki pat maksāja mājas saimniekiem par naktsmājām.
4.
Tāpēc, kad 1941. gada jūlijā Latvijā ienāca nacistiskās Vācijas karaspēks, latvieši viņus uztvēra kā atbrīvotājus un saistīja ar viņiem cerības pēc kara beigām atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti. Vai vismaz autonomu valsti Vācijas pakļautībā – tas tomēr likās labāk, nekā atkārtoti nonākt PSRS paspārnē un atkal izbaudīt Staļina režīma jaukumus. Ar vienu padomju okupācijas gadu pietika, lai latviešu vēsturiskie ienaidnieki – vācieši, mūsu tautas acīs kļūtu par atbrīvotājiem.
5.
Latviešu leģions tika izveidots 1943. gadā, pēc tam kād vācieši bija cietuši smagus zaudējumus austrumu frontē un radās vajadzība pēc dzīvā spēka paildinājuma. Šajā gadā baltijas teritorijā jau bija iznīcināta gandrīz visa ebreju populācija, tāpēc latviešu leģionu nekādi nevar saistīt ar holokaustu. Latvieši tika sūtīti karot frontē pret Staļina impēriju, kas latviešu acīs bija vislielākais drauds un ienaidnieks.
6.
Nevar apgalvot, ka latvieši nebūtu piedalījušies ebreju iznīcināšanā. Pēc vāciešu ienākšanas Latvijā, gandrīz nekavējoties tika izveidota tā sauktā „Arāja banda”, kuru sastāvs lielākoties bija savākts no cietumos ieslodzītajiem slepkavām. Un viņu uzdevums bija skaidrs – ebreju atrašana un iznīcināšana. Tieši pateicoties šiem cilvēkiem arī ir radies mīts par latviešu leģionāriem – ebreju slepkavām.
7.
Latvieši bija pakļauti vācu SS, kas starptautiski ir atzīta par noziedzīgu organizāciju. Un tieši tas arī kalpo par ieganstu krievu provokācijām un apmelojumiem. Bet kāpēc latvieši tika pakļauti tieši SS? Atbilde ir vienkārša – pēc starptautiskaji pieņemtajiem likumiem ir aizliegts iesaukt militārajā dienestā okupēto zemju iedzīvotājus, tāpēc vācieši vismaz juridiski turējās pie šī likuma – un pievienoja latviešu leģionu SS organizācijai, kura neskaitījās daļa no armijas, bet drīzāk tāds kā apsardzes dienests (vienkārši izsakoties). Piezīme: Leģions ne gluži bija pakļauts SS - patiesībā tas bija Waffen SS jeb ieroču SS, kurā bija tikai un vienīgi karavīri, līdzīgi kā Vērmahtā. Parastajā SS bija visādas nodaļas gan koncentrācijas nometņu, gan pretpartizānu utt.
8.
Latvieši cīnījās frontē, un tikai austrumu frontē. Kad kara beigu daļā vācieši centās viņus sūtīt pret ASV, Lielbritānijas un francijas karaspēkiem, latviešu virsnieki un kareivji kategoriski atteicās. Pēc kara sabiedrotie pat parādīja tādu uzticību latviešu karavīriem, ka uzdeva viņiem apsargāt ieslodzītos nacistu kara noziedzniekus.
9.
Tagad Krievija apvaino Latviešu leģionārus noziegumos pret cilvēci. Šādu apsūdzību neatļāvās pat padomju vara. Arī pašmāju „antifašisti” leģiona atceres dienā 16. martā protestēt ierodas tērpušies improvizētās cietumnieku drānās, tādejādi it kā velkot paralēles ar SS kā represīvu organizāciju. Taču leģionam nav ne vismazākā sakara ar represijām pret civiliedzīvotājiem. Leģions tika izveidots gadu pēc pēdējās lielās ebreju iznīcināšanas Latvijā. Latviešu karavīri nepiedalījās represīvās darbībās, bet cīnījās vienīgi frontē. Neviens leģionārs nekad nav tiesāts par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības laikā. Savukārt lielākā daļa to, kas leģionā nonāca no policijas bataljoniem, kur pirms tam bija izdarījuši kara noziegumus, ir sen notiesāti un savu sodu saņēmuši vēl padomju laikā.
_______________________________________________________________________________________________________
_______________________________________________________________________________________________________
Mums ir tiesības godāt un pieminēt savus karavīrus, tāpat kā tādas tiesības ir Vācijai, ASV, Krievijai un visām citām valstīm, kuras bija iesaistītas 2. pasaules karā. Neviens mums nevar aizliegt piedalīties 16. marta atceres pasākumā un lepni saukt mūsu vectēvus par varoņiem. Neviens nedrīkst mūs saukt par „nacistiem” vai „fašistiem”, par kādiem mūs cenšas padarīt...
_______________________________________________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
